Stikla kapakmeņi un pelni kosmosā

Mūsdienās mirušo piemiņas ceremonijas, apbedīšanas un atceres tradīcijas ir ļoti mainījušās. Aizvadīšana iespējama veidos, par kādiem vēl pagājušajā gadsimtā nebūtu varējuši pat sapņot, vēl jo vairāk – to sauktu par zaimojošu. Pēc nāves pelnus iespējams iestrādāt skaņu platē, sarīkot salūtu vai pat izkaisīt kosmosā. Aizgājēja klātbūtne var klusi pavadīt piemājas rožu dārza mēslojumā vai arī iespējams izaudzēt jaunu koku, zemē iedēstot sēklu kopā ar aizgājēja pelniem Tāpat tos iespējams iestrādāt rotaslietā – auskaros, kulonā, rokassprādzē vai gredzenā, tādējādi tuvais un mīļais cilvēks vienmēr paliks blakus. Mākslinieks var iejaukt pelnus krāsā, radot aizgājēja portretu. Par piemiņas vietu izvēlēties var arī kapsētu okeāna dzīlēs, uzstādot piemiņas plāksni zem ūdens. 

Stikla kapakmeņi – tā, savukārt, ir latvieša alternatīva, kas spītē globālajām izvadīšanas un apbedīšanas tradīciju pārmaiņām, pieturoties pie skaidrām un stabilām vērtībām.

Kā daļa no kā lielāka

Tradicionālās apbedīšanas ceremonijas šo visu mūsdienīgo memoriālo tendenču priekšā šķietami zaudē savu aktualitāti. Šodien cilvēka izpratne par nāvi ieguvusi citus apveidus, ne vien pasaule kļuvusi plašāka un mēs apzināmies lielākas tās robežas, bet arī mūsu mūžīgās mājas nu var atrasties neaptveramajā Visumā un ne vien Zemes klēpī. Tas liek pārskatīt mūsu vietu pasaulē – mēs esam ne vien Zemes, bet arī Piena Ceļa galaktikas bērni. Viss kļūst viens – noslēgumā mēs esam tik pat kā smiltis jūras krastā vai izšķīstam okeāna viļņos. Pelnu izkaisīšana ļauj saplūst ar tām dabas vietām, ko dzīves laikā esam mīlējuši visvairāk. 

Paliekot pie saknēm

Tomēr Latvija, kā jau kapu tauta, šīm visām jaunajām tendencēm tik viegli nepadodas. Mums ir kapu svētki, svecīšu dienas un senlatviešu Saules kalendārā pat vesels mēnesis veltīts aizgājējiem, pazīstams kā veļu laiks. Arī Latvijas kultūras kanonā kapu kopšanas tradīcija pieminēta kā viena no noturīgām vērtībām, kas saglabājusies cauri gadsimtiem. 

Tajā pat laikā šodienas latviešu mākslinieku skatījums par kapsētu iekārtošanu atšķiras un tiek piedāvāta jauna vīzija par atceres vietu estētiku un noskaņu. Stikla kapakmeņi stikla krāvuma tehnikā ir unikāli šāda veida piemiņas pieminekļi pasaulē. Lai arī inovatīvi, tomēr nenoliedzami šis formāts ļauj turpināt un saglabāt tradicionālo izvadīšanas rituālu un piemiņas vietas svētumu.

Pacilājošākas noskaņas meklējumi

Senlatviešu izpratne par aizkapa valstību aizsaulē neko labu nesolīja – veļu valstība tika aprakstīta kā drēgna, tumša un auksta. Tas likumsakarīgi redzams arī lielākajā daļā kapsētu, kas rada tādu pat noskaņu – tumši granīta kapakmeņi un koku ēnas. Kristietības vēsts izmainīja nāves uztveri, parādot to kā jaunas dzīves iespējamību. Arī stikla kapakmeņi vairāk atbilst šai augšāmcelšanās idejas sajūtai.

Izvērtējot arvien pieaugošo moderno piedāvājumu klāstu ar visdažādākajām pelnu izmantošanas iespējām un atvadu ceremoniju raksturu daudzveidību, saskatāma tendence nāvei piešķirt gaišāku, vieglāku un pacilājošāku noskaņu. No tās šodien varam izaudzēt jaunu koku vai rožu dobi un sarīkot krāšņus atvadu svētkus salūta veidā. Tādējādi nāve vienlaikus kļūst arī par dzīvības svinēšanas svētkiem. 

Arī Homērs savos darbos nāves valstību neatspoguļoja pārāk cerīgās krāsās. To sevišķi bargi nosodīja jau Platons vienā no saviem slavenākajiem darbiem, pārmetot dzejniekam nāves baiļu iedvešanu karavīros, kuriem jābūt gataviem cīnīties un jāattīsta drosmes īpašība. Veicinot nāves bailes ar šādiem stāstiem, savukārt,  iespējams vienīgi izaudzināt ļoti vājus karavīrus, līdz ar to arī ieliekot vājas valsts pamatus. Šī iemesla dēļ Platons izraidīja dzejniekus no savas ideālās valsts, lai viņu stāsti nesamaitātu jauniešus, atveidojot pasauli maldīgā veidā.

Zelta mākoņa maliņu meklējot…

Mūsdienu laikmetā saskatāms, ka cilvēks vairs nevēlas raudzīties nāves sejā ar bailēm. Arī nāvei vēlamies ieraudzīt savu zelta maliņu jeb saskatīt caur to gaišas cerības stariņu. Mūs vairs neapmierina stāsti par drūmu aizkapa valstību, bet gan tieši pretēji – tiecamies pēc gaišuma, cerības un sirdsmiera.

Šādu mūsdienu cilvēkam pieņemamu stāstu piedāvā arī stikla kapakmeņi. Latviešu mākslinieka Ernesta Vītiņa izlolotā stikla kapakmeņu meistardarbnīca ar unikālā dizaina un materiāla palīdzību atveido nāvi kā brīvības un gaišuma stāvokli. Arī šajos pieminekļos ir kas šķietami pārpasaulīgs, cauri atmirdz balta gaisma, kas mierinoši noglāsta palicēja vaigu. Turklāt blakus stikla kapakmenim iespējams uzstādīt arī stikla soliņu, tādējādi piemiņas vietu darot vēl gaišāku.

Stikla kapakameņa uzlūkošana rada pacilājošu efektu – sēras liekas vieglākas un nāve – pieņemamāka, gaišāka un mazāk biedējoša. Vizuālais stikla kapakmeņu veidols, forma un materiāls ļauj attiekties pret nāvi nevis ar neuzticēšanos un bailēm, bet gan paļaušanos, ka dvēsele iemantojusi mieru.